Daigas Kalniņas fotogrāfiju IZSTĀDE “ES mīlu ZIEMU”

02.01 - 30.01

No 2. līdz 30. janvārim Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā skatāma Daigas Kalniņas fotoizstāde “ES mīlu ZIEMU”. 12. janvārī plkst. 16.00 Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā aicinām uz tikšanos ar fotogrāfi Daigu Kalniņu. Poētiskajās fotonoskaņās atklājas autores īpašās attiecības vai pat ļoti siltas jūtas pret aukstāko gadalaiku.

Īpašas attiecības ar ziemu fotogrāfei izveidojušās jau ļoti agri, jo viņa ir Zvaigznes dienas, Triju ķēniņu dienas jeb pareizticīgo Ziemassvētku bērns. Dzimusi pašā ziemas vidū, kārtīga sala spelgoņa laikā – 6.  janvārī. Daiga atzīst, ka savas attiecības ar ziemu veido uzmanīgi, cenšoties ar fotokameru notvert vistrauslākās ziemas gaismas un rakstu vibrācijas. Caur aukstumu visspēcīgāk sajūtam siltumu, caur skarbumu – trauslumu, jūtīgumu un maigumu.

Tā nav nejaušība, ka fotogrāfei tuva arī „ziemeļu sajūta” un būtība, tuvas Ziemeļvalstis. Īpaši Norvēģija. Tuvas ziemeļu vērtības – cieņa pret individualitāti, cilvēktiesības, brīvība, tradīcijas, līdztiesība, ilgtspējīga stabilitāte, demokrātija, pārmantojamība, humānisms, līdzsvara meklējumi un dabas nozīmība.

Daiga Kalniņa studējusi filoloģiju Latvijas Valsts Universitātē, darba gaitas uzsākusi kā latviešu valodas un literatūras skolotāja Krustpils pamatskolā, vēlāk žurnāliste un fotogrāfe Jēkabpils rajona laikrakstā „Brīvā Daugava” un reģionālā korespondente „Neatkarīgā Rīta Avīze”. 

Kā fotogrāfe veidojusi 19 atšķirīgas personālās fotogrāfiju izstādes gan Latvijā, gan Norvēģijā un Vācijā, bijusi 19 grupu izstāžu dalībniece, kā arī iniciatore un kuratore vairākām citu autoru foto izstādēm, vadījusi Jēkabpils foto klubu „Daugava” un foto kursus, iedibinājusi foto plenēru „Pa Buclera pēdām”. Ieguvusi 1991. gada barikāžu notikumu piemiņas nozīmi un Jēkabpils pilsētas domes nomināciju „Gada jēkabpilietis 2004” par veiksmīgiem foto – projektiem.

Fotogrāfi vienmēr ir interesējusi dažādu mediju simbioze un šīs saskarsmes radītās sinerģijas radošās izpausmes, kādēļ Daiga darbojas vairākās jomās – ar fotogrāfiju, ar vārdu, strādājot žurnālistikā un mācot norvēģu valodu, ar mūziku, jo ir folkloras kopas „Rati” un jauktā kora „Noskaņa” dalībniece. Viņas iekšējā brīvība ļauj katrai no jomām citai citu papildināt un tās savienot.

Nozīmīga bijusi autores sastapšanās ar Latvijas fotogrāfijas klasiķi Egonu Spuri. Jau 13 gadu vecumā Daiga kļuva par Ogres Tautas fotostudijas dalībnieci un tās vadītājs, E. Spuris, par viņas autoritāti un skolotāju. E. Spuris Latvijā iedibināja fotogrāfijas žanra „subjektīvais dokuments” tradīciju, kuru savā radošajā darbībā pārstāv arī Daiga Kalniņa. Viņasprāt, realitāte ir atkarīga no subjektīvās uztveres veida, kura atklājas arī viņas darbos. Daigas Kalniņas izjūtas un iespaidi, kā arī izšķirošā mirkļa medības ieņem centrālu lomu viņas radošajā darbībā.

„Mana lielākā kaislība ir izšķirošā kadra medības, dzīvā fotogrāfija, kad fotogrāfs līdzīgi sikspārnim spēj redzīgi, veikli lidot cauri dzīvei, notverot ne vien redzamo, bet arī ar ikdienas acīm neredzamo gaismu un enerģiju.”

Atpakaļ