Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis “Vēstules dzimtenei”

Pieminēsim un atcerēsimies vienu no latviešu tautas skumjākajām dienām…

 

Pavasaris nāca lēnām, bet gaisā bija jūtama šī smarža, putni čivināja sev zināmās pavasara dziesmas, tikai cilvēku sejas bija skumjas un asaru straumes plūda pār vaigiem.

 

Šo dienu pieminēs ļoti daudzās latviešu ģimenēs, pieminēs tos – radus, draugus, paziņas –, kuriem bija lemts noiet necilvēcīgo, dvēseliskām un miesiskām sāpēm piepildīto Sibīrijas ceļu. Kā lai neraudātu, ja bija tikai nespēja stāties pretī okupācijas varmākām. Vien spēja noskatīties, kā aizved kaimiņu, nošauj turpat pagalmā paziņu, vīru vai dēlu.

 

Tālais un nezināmais ceļš no mīļās Latvijas bija jāizdzīvo un jāpārdzīvo. Daudzi saprata, ka nav zināms tālākais liktenis. Mokpilnais ceļš kļuva mazliet vieglāks, kad, klaudzot lopu vagona riteņiem, varēja kavēties atmiņās savās dzimtas mājās, sapņos apstaigāt koptos laukus, sēdēt zem ziedošas ābeles, ievas vai ķiršu koka un tālumā dzirdēt dziesmas, ko dzied Ziemassvētkos vai Līgo vakarā vai vienkārši tāpat. Vēstules Latvijai domās rakstīja ik viens tālajā Sibīrijā, jo nevarēja jau nevienam izstāstīt, cik ļoti sāp, un šo sāpi nebija iespējams remdēt.

 

Uz pasākuma norises vietu tiks nodrošināts bezmaksas transports:

plkst. 13.30 no Sēlpils Tautas nama,

plkst. 13.45 no Salas ciema centrālā laukuma.